Simtgadīgu koku sauc par dižkoku, šādā vecumā tas ir savā pusmūžā, un par tā vecumu liecina varenais stumbrs un kuplā lapotne. Koks šķietami stāv uz vietas, tomēr ir izauklējis neskaitāmas putnu un kukaiņu paaudzes.
No cilvēkiem simtu gadu sasniedz vien retais un piedzīvo savas dzimtas turpinājumu nākamajās četrās paaudzēs. Šie cilvēki tiek saukti par sīkstiem un viediem, no kuriem smelties gudrības.
Ko šāds mūžs nozīmē valstij? Laiks rit ātri vai lēni? Jau pirms simts gadiem, kad cilvēki no zirgiem pārsēdās automašīnās, Henrijs Fords laiku raksturoja kā dinamisku, – ka daudzi tam netiek līdzi, kaut cilvēki dzīvo ilgāk nekā jebkad agrāk, dzīvo ar mazāku piepūli un augstākā dzīves līmenī.
Dzīve mūsdienās, salīdzinot ar laiku pirms gadsimta, ir vēl straujāka. Ja mērām notikumos, pārdzīvojumos, padarītajos darbos un sasniegumos, tad simts gadu Latvijai kā valstij ir daudz. Laiks ir aiztraucies vienā simtgadīgas elpas vilcienā.
Tomēr 18. novembrī mazliet pierimsim un padomāsim par saviem sasniegumiem un savu ieguldījumu mūsu valsts izaugsmē, jo valsts esam mēs. Lai ir prieks un gandarījums, un spēks jaunam simtgades cēlienam.
Daudz laimes Latvijas valsts 100. dzimšanas dienā!
Jūsu “Pasažieru vilciens”